Kategorija: Pasākumi

2009. gada 30. maijs pienāca silts un saulains. Ideāli piemērots, lai nesēdētu mājās, bet gan, atsaucoties uz Sergeja aicinājumu, doties palīdzēt organizēt „Bērnu svētkus”. Vis grupa (kopumā 11 cilvēki) satikās pie Latvijas Universitātes galvenās ēkas un ar 24. autobusu devās uz pasākuma norises vietu- Vecmīlgrāvi, Ziemeļblāzmas parku.

Pasākums sākās 11: 00, taču pirms tam vajadzēja sagatavot visas aktivitātes: uzbūvēt vārtus futbolam, atrast maisus maisu lēkšanas stafetei u.tml. Tāpēc tur jau bijām krietnu brīdi iepriekš. Paspējām arī paši savas aktivitātes izmēģināt.

Tad, kad tika dots lielais „STARTS” „Bērnu svētkiem 2009”, ieradās tiešām daudz mazo aktīvistu. Lai tiktu pie balvām un saldumiem, viņiem vajadzēja veikt 6 aktivitātes:

• maisu lēkšanas sacensības
• „mīnu lauku”
• virves vilkšanu
• futbolu
• skriešanās stafeti
• glāzīšu piramīdu

Bērni, kuri bija dažāda vecuma (pavisam mazi līdz pat tīņiem) drosmīgi izpildīja paredzētās aktivitātes. Tas nekas, ja kādam misējās vai viņa komanda zaudēja- viņi tik un tā, ar augsi paceltu galvu, devās tālāk. Ļoti iepriecinošs fakts bija arī tas, ka uz pasākumu ieradās ne tikai mazie, bet gan varēja manīt arī ģimenes (mammas, tētus un pat vecāsmātes).

Šādi mazi cilvēciņi, kuri ir ar neizsīkstošu aktivitāti, neviltotu azartu piedalās un cenšas, tiešam liek domāt, ka pasaulē jau nav nemaz tik slikti.

Es aicinātu arī visus pārējos piedalīties tamlīdzīgos pasākumos, jo „Bērnu svētki 2009” bija prieks ne tikai mazajiem, bet arī lielajiem dalībniekiem.

Jo katrā no mums ir daļiņa no bērnības…

Ilze Strigune

14. martā notika seminārs Suntažos, kurā piedalījās desmit jaunieši no Ogres, Suntažiem un Rīgas. Seminārs tika rīkots lai noskaidrotu – kā radīt un realizēt savas idejas. Sāksim ar jauniešu idejām, to bija daudz un dažādas sākot no tā, ka ir vēlme nopelnīt 1’000’000’000 Ls līdz tādām sakārtot savu dzīvi pa plauktiņiem. Tātad labākās idejas, ko sanākušie jaunieši vēlējās realizēt: izārstēt slimības, izlekt ar gumiju, apprecēties, apceļot pasauli, aizbraukt uz USA, nopelnīt vienu miljonu latu, dzīvot ilgi un laimīgi. Un galarezultātā mēs saskārāmies ar jauniešu vērtībām, kādas tās ir darbs noritēja divās grupās un abas grupas izstrādāja piecas jauniešu vērtības – kā pirmā tika izvirzīta veselība, tad sekoja – ģimene (draugi), nauda, izglītība un nesakrita pēdējā vērtība viena grupa uzskatīja darbu un otra grupa pieminēja mīlestību. Un tad radās vēl jautājums, kas būtu labāk realizēt ideju vienam vai grupā. Izvērtējot abas iespējas galarezultātā, mēs saskatījām, ka gan grupai ir savi plusi un mīnusi un otrādies.

1. Individuāli darbojoties
pozitīvais –
a) patstāvīgums;
b) iespēja izpaust sevi;
c) laurus iegūsti viens pats!
negatīvais –
a) nav atbalsta;
b) nav padoma;
c) nav jautrības.

2. Darbojoties grupā
pozitīvais –
a) grupa izdarīt var vairāk;
b) var mācīties no citu kļūdām;
c) atbalsts.
negatīvais –
a) pieci vienā vietā neielīdīs
b) viedokļu nesaskaņas;
c) ne visi var izpausties.

Tālāk sekoja praktiskais darbs, bija četras komandas, divas no tām sastāvēja no grupas un Pārējās divās bija pa vienam jaunietim, uzdevums bija 10 min uzcelt augstāko sniegavīru. Galarezultātā augstākie sniegavīri tika uzcelti jauniešiem, kas bija sadarbojušies grupā. Skatoties no malas un izvērtējot galarezultātu visas četras grupas bija vinētājas, jo katra grupa bija neatkārtojama.

Vai idejas realizēšana ir process, kas sastāv no posmiem? Atbildot uz šo jautājumu mēs nonācām pie secinājuma, ka idejas realizēšana ir process, kas sastāv no vairākiem posmiem:
1) idejas radīšana;
2) plānošana;
3) grupas meklēšana;
4) mērķa izvirzīšana;
5) informācijas meklēšana;
6) materiālu meklēšana – gan finansu līdzekļu, gan pieredzes;
7) mēģinājums;
8) idejas realizācija;
9) gala rezultāts.

Kā pēdējais jautājums, uz kuru mēs neieguvām atbildi palika vai ideju realizē, lai galarezultātā iegūtu rezultātu vai idejas procesa realizēšanas dēļ.

Jebkurš pasākums, kas tiek vadīts izmantojot NFi metodes, ir organizēts process, kura galarezultātā ieguvēji ir katrs grupas dalībnieks, ka indivīds un grupa kopumā. Es priekš sevis ieguvu neaizvietojamu pieredzi vadot šo semināru, kā arī domāju, ka jaunieši, kas piedalījās šajā seminārā guva vērtīgas atziņas tālākai savai dzīvei.

Tad jau pienāca klāt vakariņu laiks un kartupeļu mizošanas sacensības. Pēc vakariņām sākās neformālā daļa. Kurā bija dažnedažādas aktivitātes, bet galveno uzsvaru es vēlētos likt uz to, ka šā pasākuma laikā alkohola lietošana palika ārpus šī pasākuma.

Sergejs Andrejevs

2007. gada pašā nogalē 5 letiņi – Eds, Valentīna, Madara, Edis (es) un Daila – devāmies uz Slovākiju, kur 8 dienas norisinājās seminārs „Vienlīdzība – realitāte?” Tas bija apmaiņas projekts, kurā piedalījās jaunieši no Latvijas, Igaunijas, Zviedrijas, Slovākijas un Vācijas.

Eiropas atturības organizācijas „Active” biedri jau vairākus gadus pēc kārtas Jauno gadu sagaida, satiekoties seminārā, kas norisinās gadumijā, šoreiz projektu uzrakstīja slovāki. Latvijā atturības kustība vēl nav tik plaši atzīta kā Zviedrijā vai Vācijā, tādēļ „Active” sadarbības partneri Latvijā – Jaunatnes atturības federācija (JAF) – piedāvāja iespēju doties uz semināru gan LUAVIV biedriem, gan cilvēkiem no malas, kuri atbalsta kustību.

Seminārā kopā piedalījās kādi 35 cilvēki – semināra dalībniekiem vēl pievienojās arī Pasaules domino čempionāta spēlētāji (arī 3 latvieši ņēma dalību šai čempītī:www.dominospiel.de/wm.php?…).

Seminārā diskutējām par vienlīdzības jautājumiem, minoritātēm, piemēram, atturībniekiem, aktīvo līdzdalību – viens cilvēks spēj mainīt pasauli! Bez diskusijām ļoti cītīgi spēlējām arī galda tenisu, spēlējām dažādas spēles, devāmies ekskursijā un baudījām kino un slovāku virtuvi.

Kādā jaukā svētdienas dienā seši braši jaunieši iz LUAVIV – Raimonda, Edīte, Gatis, Edvarts, Sergejs un Jānis devās braucienā uz Dagdu, lai iepazītos ar vasarā plānotās „Lauku skolas” norises vietu.

Dagdu izdevās atrast veiksmīgi, arodvidusskolu ar. Istabiņas, kuras mums ierādīja, bija ērtas un omulīgas, vienīgi izbrīnīja īpatnējais tapešu raksts ar kaņepēm – ļoti atbilstoši Atturības biedrības ērtībām. Pusdienas mums nedeva (vēlāk izrādījās – labi, ka tā), tāpēc devāmies uz vietējo veikalu, iepirkām čipsus, un gājām uz parku pie ezera, lai nedaudz ieturētos un apspriestu projekta galvenos jautājumus. Pasēdēšanā brīvā dabā un siltā saulītē bija ļoti auglīga, jo visas galvenās problēmas atrisinājām.

Tad pārcēlāmies atpakaļ uz Kaņepju istabiņām, lai sīki izrunātu dienu plānus un sadalītu uzdevumus. Pēc tam sekoja vakariņas ar „brīnumgardiem” cepelīniem. Lietuviešu nacionālais ēdiens. Brīnos, kā šie vēl dzīvi.
Pēc vakariņām nolēmām aizbraukt uz netālo Ežezeru, un tā krastā ieturējām pamatīgu pikniku. Viss bija labi līdz brīdim, kad Jānis izdomāja uztaisīt ekšenu (action). Iepriekš nezināju, ka, uzlejot desiņām grilā benzīnu, sanākt tik fantastiskas lietas. Tagad tā ir mana firmas zīme. Izbraucām vietas, kur notiks pārgājiens. Kalna galā dabūjām fantastiskas bildes by Gatis.

Vakarā paskatījāmies filmu un Sergejs mums pirms iemigšanas lasīja pasaku par draudzību. Skumji, saldsērīgi, un pamācoši. Radās ideja, ka nometnē katru vakaru kāds no vadītājiem lasīs visiem priekšā pasaku.
Otrā rītā pēc brokastīm, kas bija par 14% labākas nekā vakariņas, devāmies darbos: apbraukājām pagasta padomi, jauniešu biedrību, pensionāru biedrību, skolas administrāciju, pilsētas domi, kultūras namu, tūrisma informācijas centru, amatniekus, un vēl, un vēl. Diena pagāja darbos, cilvēki bija ļoti atsaucīgi, un daļu no nepieciešamā pirms nometnes izdevās nokārtot un sakārtot. Paēdām pusdienas, šoreiz uz visiem 100% un devāmies mājup.
Tādas bija mūsu divas dienas Latgalē. Skaistas, interesantas, jautras, piedzīvojumiem bagātas un arī darbos auglīgas.

Ekšenu Jānis
LUAVIV